Buras meksikā

Par šo dienu būsim īsi un kodolīgi – braucām, braucām un vēlreiz braucām ar autobusu. Labi, būsim godīgi, nebija tā, ka 24h bez apstājas nobraucām tikai ar autobusu. Rīts sākās ar brokastīm. Kā par pārsteigumu šorīt atkal omlete ar desu. Bet tiešām pārsteigums – bonusā gardumgardas pankūkas. Žēl tikai, ka divas un tādas maziņas. Tālāk,  kad visiem punčuki pilni un dažiem ne tik pilni, seko brīvais laiks, visi izklīst kur kurais. Daži vēl skrien uz tuvējām bodītēm kaulēties un sapirkt pēdējos suvenīrus un sev kādus nieciņus, vēl citi izmisīgi cenšas atrast kādu vietiņu ar wi-fi, bet par dažiem tā arī ziņu nav, kaut kur noklīduši. Taču pulksten vienos visi apkrāvušies milzīgiem čemodāniem un vēl tām n-tajām mantām, stāvam viesnīcas vestibilā, lai atvadītos no foršās vietas un čāpotu uz autobusu. Vēl pirms braukšanas autobusā tiek ieturētas līdzi iedotās pusdienas – liela maizīte pildīta ar desu un sieru, banāns, vafelītes batoniņš un dzēriens. Turpmākais ir miglā tīts. Priekšā garš, garš brauciens autobusā.

Tālāk viss, vienkārši guļam, piestājam benzīntankā uz veikalu un tualetēm, atkal guļam, atkal piestājam un tā joprojām. Tā tas turpinās līdz 21 pēc vietējā laika, kad piestājam pilsētā ar garu un sarežģītu nosaukumu – Chilpancingo. Laika pietiek tikai tam, lai izlocītu kājas un pabarotu savus izsalkušos punčukus. Tikai jautājums, kur iet ēst? Protams, pirmais jautājums vietējiem, vai šeit ir KFC, Burger Kings vai Maķītis. Un tik tiešām te ir McDonald’s. Lielākā daļa no Burām lielā ātrumā nesas uz turieni, kamēr pārējie bauda vietējās picas, uz ielas gatavotās pankūkas (tiešām labas) vai kādus citus gardumus. Kamēr klīstam pa ieliņām, mūs nemitīgi vēro un mēs vērojam viņus, jo tik tiešām ir ko redzēt, ir taču Helovīni. Ieliņas pilnas ar maziem bēbju ķirbīšiem, raganiņām, monstriem un citiem mošķīšiem. Tā tās divas stundas ātri pagāja. Atgriežamies autobusā un priekšā gara nakts – brauciens autobusā.

Par laimi pienāca 1. novembra piektdienas rīts, kad izkāpjot no autobusa pēc nogurdinošā brauciena visiem nācās vilkt ārā no čemodāniem kādu biezāku drēbes gabalu, jo rīts mūs sagaidīja neparasti vēss. Taču par to ātri tika aizmirsts, jo bijām nonākuši burvīgā vietā – Saules un Mēness piramīdu kompleksā. Visiem tiek dotas divas stundas, lai izstaigātu lielos attālumus un pārbaudītu muskuļu spēku pārvarot daudzos piramīdu pakāpienus. Ko lai saka – pa pusei gulētā un autobusā izmīcītā nakts bija to vērta lai redzētu, piemēram, to skatu, kas pavērās no Saules piramīdas augstumiem. Iespaidīgi. Nav citu vārdu. Apbrīnojama aura piemita šai vietai. Nešauboties jāsaka, ka mēs visi kādu daļiņu no šīs burvības paņemsim līdzi uz Latviju. Pēc tādiem iespaidiem tieši laikā bija nelielais pikniks un tad jau atkal autobuss, kurā kādu laiku turpinājām gulēšanas maratonu un pēc nelielas tualetē piestāšanas jau tuvojāmies Tlaxcalai.

Tad sākās nedaudz jau pierastie saimniecības darbi. Visi tiek izvadāti pa mājām un notiek cītīga krāmēšanās, gludināšanās, dušošanās un ēšana, pēc kuras visi dodamies uz nelielo, slideno teātrīti, lai plkst. 18:00 sniegtu koncertu ļoti jaukai publikai. Visu sejās un darbībās, protams bija vērojams nogurums, taču tas netraucēja visiem izdejoties un priecēt skatītājus. Koncerta noslēgumā mūs pārsteidza spēcīgais lietus ārā, tāpēc visi bija priecīgi atkal tikt mājās un pie vakariņām. Vakara plāni miglā tīti – katrs izklaidēsies kā māk vai arī dosies pie miera. Kārtējā aizraujošā diena, nemanot paslīdējusi garām. Bet katrā ziņā – būs ko atcerēties.

bildes būs vēlāk, jo esam pie slikta interneta pieslēguma