Kādā vēlajā rudens dienā, kad saule vairs nav tik smeldzīga un temperatūras stabiņa rādijums ēnā vairs neuzkāpj vairāk par 30 grādiem pēc celsija, vienā mazā Meksikas pilsētiņā, kuru apskāvusi Klusā okeāna piekraste, ieradās sarkanais autobuss. Pilsētiņas iedzīvotāji vēl nenojauta, ka viņus sagaida 2 dienu piedzīvojums ar neprastajiem autobusa pasažieriem un mierīgi nodarbojās katrs ar savu nodarbošanos. Cits pucēja galdus savā piekrastes restorāniņā, cits būvēja skatuvi vietējās skolas deju sacensību priekšnesumiem, cits atkal kārtoja pa plauktiņiem noputējušos suvenīrus, kurus lepni rotāja uzraksts Ixtapa-Zihuatanejo. Jā tieši šāds nosaukums arī ir mazajai Meksikas pilsētiņai.
Bet atgriezīsimies pie sarkanā autobusa. Tas graciozi ieripoja pilsētas šaurjās ieliņās un tam pa durvīm izbira bariņš neparasti sarkanas ādas jauniešu, kas ātri runāja savā jocīgajā valodā, locījās un staipījās pēc garā brauciena no Akapulko un ik pa brīdim knipsēja apkārtni ar savējiem gudrajiem tālruņiem. Jocībniekus sagaidīja vietējās viesnīcas darbiniece un mazais pikapiņš. Atbraucēju iespaidīgie koferi tika sakrāmēti pikapiņā, kas aizdevās prom, bet pārējie, darbinieces pavadībā, rociņās sadevušies, aizsoļoja uz viesnīcu, kas atradās pāris kvartālu attālumā, pa ceļam saņemot intereses pilnus skatienus no vietējo iedzīvotāju puses.
Končitas smaids atplauka cerībā, kad viena no iebraucējiem, ieraugot viņas suvenīru veikaliņu, priecīgi iebļāvās “Уррааа!! Сувенирчики!!!” Protams tā bija Liāna un viņas priekam bija pamats, jo pilsētiņas ieliņas rotāja daudzi mazi un gaumīgi veikaliņi, kas solīja atbraucējiem iespējas gan atrast piemiņas štruntiņus, gan pagaršot kādu eksotisku ēdienu, gan arī izbaudīt vakara burvību iemalkojot dzērienus. Vakara burvības mazai pilsētiņai netrūka. Hoteļi, restorāniņi, dzīvā mūzika, okeāna labumi – viss priekš tūrista labsajūtas un protams arī maciņa. Mazā pilsētiņa lepojās ar savu viesmīlību un atšķirībā no Akapulko piedāvāja daudz mierīgāku un harmoniskāku atpūtu pie okeāna. Turklāt, kā jau varēja spriest pēc nosaukuma, pilsēta dalījās divās daļās – veikaliņu, naktsdzīves un zvejas līcītis un lieliskas, sertificētas peldēšanās pludmales līcis. Atdalīti viens no otra ar okeāna ragu, tie labprāt uzņēma atpūtniekus gan pa dienu, gan pa nakti.
Sarkanā autobusa atbraucēji žigli iekārtojušies savā hotelī, kurā beidzot gandrīz “bija” wi-fi, kondiškas numuriņos, satelīttelevīzija un pats glvenais – silts ūdens un labs spiediens dušās. Viesnīcas pavārs ļoti centās un lutināja viesus ar ēdienu dažādību. Pa reizei pat piedāvājot zivi, kas bija nozvejota te pat līcītī. Pirmais vakara pagāja iepazīstot pilsētiņas veikaliņus un zvejas līci. Daži no jocīgajiem atbraucējiem pat gāja tajā peldēties, neskatoties uz zvejnieku pārsteigumā mājošām galvām. Ko lai dara, ja siltais Klusā okeāna ūdens vilina ziemeļniekus pat tad, ja tajā ir jūtama zivs smaciņa. Toties šajā līcī nebija viļņu, kas ļāva peldes baudītājiem beidzot mierīgi padzīvoties pa ūdeni, necīnoties ar bangām un pretstraumēm.
Vakara turpinājums atpūtniekiem izvērtās dažādi. Bija tādi, kas gāja malkot vietējās Piña Colada mazajos restorāniņos, bija tādi, kas turpināja peldes viesnīcas baseinā, bija tādi, kas iekārtojās uz saviem plašajiem balkoniem ar skatu uz pilsētu. Visbeidzot bija arī tādi, kas vienkārši gāja gulēt un gatavoties nākamās dienas piedzīvojumiem.
Nākamā diena bij’ veltīta otrai pilsētas daļai – īpaši tīrai un skaistai pludmalei. Piecpadsmit minūšu braucienā no zvejnieku pilsētiņas, otrā līča apskāvienos, baltās pludmales smiltīs, laiski izgūlās atpūtnieku pilsētiņa Ixtapa. Šī pilsētas daļa sastāvēja tikai no viesnīcām, pludmales bāriņiem, baseiniem un delfināriju. Sertificēta pludmale ne velti tiek uzskatīta par vienu no labākajām Meksikā, jo tā ir tīra, plaša un samērā neapdzīvota. Pats galvenais, ka šeit ir krietni mazāk uzbāzīgo tirgoņu, kas, piemēram, Akapulko pludmalē praktiski visu laiku aizsedz atpūtniekiem skatu uz okeānu ar savām suvenīru un lupatu stallažām.
Sarkanais autobus veikli pārveda balti-sarkanādainos jauniešus uz Ixtapa pludmali, kur viņi ar lielāko prieku izbaudīja vietējos labumus. Tika pabūts gan delfinārijā, gan izlidots ar paraplānu virs līča, gan pasērfots pa viļņiem ar mazajiem serfinga dēļiem. Bet protams, pats galvenais atkal jau bija siltum siltais okeāns ar bangojošiem viļņiem, kuros visas dienas garumā bija dzirdami sajūsmas spiedzieni, kad kārtējais divmetrīgais vilnis, gāžoties ar visu savu okeāna spēku sajauc atpūtniekus vienā jautrajā mudžeklī. Palmas, smiltis, okeāns un saule… Paradīzes mirkļi šķiet varētu turpināties mūžību, tomēr pienāk pusdienlaiks un sarkanais autobus dodas atpakaļ uz viesnīcu, vedot vēl sarkanākus jocībniekus ēst un atpūsties no atpūtas.
Pilsētiņa pamazām pārslēdzās vakara režīmā. Arvien vairāk apkārt sāk skanēt bačatas un salsas melodijas, kādā no kafejnīcām pat sāk rosīties muzikanti un uz ielām lēnām sāk pardīties izsalkuši atpūtnieki. Hose vienmēr izcēlies ar īpašu viesmīlību. Viņa restorāniņā vienmēr bija vairāk apmeklētaju kā konkurentiem, lielāko ties’ tamdēļ, ka viņš prata labi runāt un būt pieklājīgi neuzbāzīgs. Arī šoreiz viņa šarma lamatās iekrita atpūtnieku grupa no sarkanā autobusa. Tiesa gan, viņi īpaši nepretojas, jo restorāna piedāvājums jau pats par sevi vilināja ar eksotisko okeāna ēdienu klāstu, turklāt bezmaksas Margaritas nodzēsa pedējās šaubas. Ēdiens bija patiešām lielisks, Hose ne velti lepojās ar sava pavāra meistardarbiem. Tika izbaudīti gan astoņkāji, gan dažāda veida garneļēdieni, gan haki-haki zivs fileja un pat klasiskais liellopa steiks meksikāņu virtuves virtuozam nebija sarežģījums. Pie reizes atpūtnieki sapirkās sīkus suvenīrus no otrreizējās pārstrādes materiāliem – maks no bakardi plakāta, sieviešu somiņa no alus bundžiņu korķīšiem un citi. Paēduši gardi, atpūtnieki vēl pabaudīja naksnīgās pilsētiņas dzīves skīstumus un atgriezās savos apartamentos, noslēdzot lielisko dienu ar kopīgu pasēdēšanu uz jumta, vakara peldēm baseinā un nakts galda spēlēm.
Jauki! PS. Kas šo visu tā smuki apraksta? Un vai jums nav jau apnikusi tā tālā zeme?
Patiesi baudāmi un apskaužami. Acīmredzot – esiet to nopelnījuši.
Ceru, ka arī es savā dzīvē varēšu atļauties ko tādu baudīt šai Kubas kaimiņvalstī, kuru izbaudīju 1986. gadā, jautājot sev: Ko esmu tādu es izdarījis, ka savos 26 gados es darba dienā un tā veselas 14 dienas oktobrī varu atļauties zvilnēt okeāna krastā…
Uģi, variantu nav – jasak beidzot dejot
When someone writes an paragraph he/she keeps the idea of a user in his/her brain that how a user can understand it.
Therefore that’s why this paragraph is amazing.
Thanks!