Buras meksikā

Diena 10 Tātad. Diena 10 sākās ar sapni par Acapulko, kas tikai vēlā pēcpusdienā sāka iegūt reālu apveidu, bet par visu pēc kārtas.. Ir ierasts, ka Meksikā norunāts viens izbraukšanas laiks nebūt nenozīmē to, ka tas tiks ievērots, taču šoreiz tas mūs vairs nepārsteidza.. Izbraukuši no Tlaxcalas, iegrimām 7 stundu neērtā, saraustītā miegā, kas aprāvās romantiskā pilsētā Taxco. Tajā ieradāmies pašā rīta agrumā, un pilsētai palēnām mostoties, devāmies nelielā ekskursijā. Treniņtērpos satuntulējušies, miegainām acīm reibām no pilsētas burvības – šauras ieliņas, kurās cita pēc citas aizsteidz baltas vabolītes, Romeo un Džuljetas stāsta cienīgi ziedoši balkoniņi, jautrs “plecu pie pleca” brauciens ar mikrobusiņu uz pilsētas augstāko, svētāko punktu, no kura pavērās neticams skats uz Taxco pilsētas rītu.

Raugoties pār pilsētu, tālumā bija redzama debesīs peldoša vulkāna virsotne. Tas viss likās prātam neaptverami skaisti. Patīkams pārsteigums pēc Tlaxcalas pēdējo dienu lietainā, drēgnā laika bija saules spožums un siltums. Bija jūtams, ka esam soli tuvāk īstai vasaras sajūtai. Nobaudījuši lēni pagatavotu, toties gardu kafiju, aplūkojuši pilsētas amatnieku lepnumu – sudraba smukumlietas, kaluši plānus par iespēju šeit kādreiz atgriezties, lai vienkārši būtu, turpinājām ceļu uz īsto mērķi – Acapulko. Ar katru benzīntanka pieturu jutām izmaiņas gaisa temperatūrā, kas mūs patīkami sildīja. Ar katru ceļā pavadīto stundu, pārvarēto kalnu grēdu, serpentīnu serpentīniem, nepacietība nokļūt gala mērķī auga. Acapulko nokļuvām paredzētajā laikā, bet dabūjām maldīties mazajās, izskalotajās ieliņās, meklējot mūsu turpmāko mītni – bungalo. Sasnieguši mērķi, piedzīvojām kopīgu šoka mirkli. Mūsu acīm pavērās skats uz nomales graustiem, armijas bāzi un tukšo pludmali. Atklājām, ka esam vismaz 10 km attālumā no centra. Arī sanitārie apstākļi sākumā šķita biedējoši, taču pēc pirmās peldes pienainajā baseina ūdenī un okeāna viļņu šļakstu pieskārieniem, visas mūsu raizes aizpeldēja nezināmā tālumā, un sapratām, ka esam paradīzes nostūrī. Te bijām mēs, mēs un tikai mēs (un kaut kāds jocīgs bungāļa īpašnieks).

Kamēr apradām ar jauno mājvietu un dalījām gultas vietas zem baldahīniem, mūsu Meksikas papa Eduardo kopā ar dēlu šmorēja vakariņas. Pieēduši pilnus vēderus, posāmies apskatīt izslavēto Acapulko kūrorta centru. Neskatoties uz to, ka bija jau vakars, nav iespējams aprakstīt to, cik gaiss bija sutīgs. Sajūta tāda, ka arī gaisā peldi gluži kā siltā pienā. Vienvārdsakot, lai kur mēs būtu, lai kā būtu ģērbušies, bijām slapji. Bet tā bija bauda. Nokļuvuši naksnīgajā Acapulko centrā joprojām bijām apmulsuši. Kā var būt tik karsts! Pilsēta tik dzīva, sestdienas vakara burzmas pārņemta.. Ielu tirgotāji šķita pārāk viesmīlīgi, tāpat kā āra kafejnīcu oficianti un rozā izgaismotu zirgu pajūgu kučieri. Brīžiem škita, ka pilsēta mūs teju, teju ieraus savā plūsmā. Un šajā brīdī mēs apjautām mūsu nomaļā paradīzes stūrīša burvību. Atgriezušies tajā, metāmies patīkamā cīņā ar tumšā okeāna viļņiem, un nebeidzām uzdot viens otram jautājumu: kas tad mums te galu galā iesākumā nepatika.. Pēc vēlīnās peldes, aizmigām ar domu, ka beidzot sapnis par Acapulko un kokosriekstiem palmās virs mūsu galvām, piepildījies.

Sudraba pilsēta Taxco rīta saulē

Šaurās romantiskās ieliņas

Jēzus statujakalna galā

Skats uz pilsētu

Ja labi ieskatās , var redzēt virs mākoņiem levitējošo vulkanu, kas atrodas vairāk kā 400km tālumā

Tā ir lidmašīna? Tā ir raķete? Nē, tā ir superannija

Braucam tālāk

Garš ceļš uz Akapulko

Tuvojamies

Galapunktā