Buras meksikā

Šodien mums veļas diena! Tas nozīme nekur nav jāskrien, nav jāceļas ar modinātāju, nav jāstreso cikos un kur būs koncerts. Free day Tā kā mēs joprojām esam sadalīti pa ģimenēm, tad katrai kompānijai šī diena izvērtās savādāk.

Eduardo ģimene.

Cēlāmies vēlu, ap 11 pēc vietējā laika. Pēc vakardienas ballītes tas bija vairāk kā vajadzīgs. Pabrokastojot iesākam veļas mazgāšanu. Šis tas tiek mazgāts pēc vecmammas metodes ar rokām beržot pret redeli, bet lielākā daļa tiek sakrāmēta apjomīgajā 13kg tilpuma veļas mašīnā. Apakšveļa, krekli, bikses nešķirojot pa dzimumu piederībām samesti vienā ģimeniskajā mazgāšanas porcijā. Apzināmies, ka vairs tikt pie veļas mašīnas nebūs, tāpēc jāsamazgā viss atlikušajām ceļouma dienām. Te uzrodas negaidīts piedāvājums – vakardienas kluba īpašnieks uzaicina mūsu ģimeni pusdienās. Sarunāta tikšanās pēc 16, bet līdz tam brīvais laiks. Sadalījāmies pa interesēm, daļa iet šoppingot uz pilsētu, citi uz konkrētiem veikaliem, Aelita paliek mājās par veļas mazgātāju Norunātajā laikā tiekamies visi pie centrālā kioska un gaidām mūsu pusdienu sponsoru Arielu. Viņš ierodas gandrīz laikā, kas priekš meksikāņiem ir punktuālisma virsotne un līdzi viņam smaidīgs draugs, kuru sākumā Ariels stāda priekšā kā draugu, bet pēc tam kā brāli, savukārt mūsu meitenēm rodas aizdomas par to, ka viņi ir ļoti tuvi draugi, ja jūs saprotat, ko gribējām ar to pateikt Citējot vienu buru meiteni “Ariela draugs atgādināja seksīgu meksikāņu mačo, kurš viegli iesvīdis varētu vilkt ēzelīti pa okeāna piekrasti un atglauzt savus viļņaini melnos matus”. Kad puisis bija nopētīts ķērāmies klāt pusdienām – takosi ar dažāda veida gaļām un meksikāņu mērcītēm. Asumus skalojām nost ar carona aliņiem,pie reizes nogaršojām trīs dažāda veida pulke ( meksikāņu jogurtveidīgais alkaholiskais dzēriens,kurš tiek pagatavots no kaktusiem). Saldajā baudījām ceptus banānus ar sieru,kā arī tik pat saldus komplimentus meiteņu virzienā Pusdienu noslēgumā tiekam uzaicināti uz vip ballīti par godu jaunā izklaides centra atklāšanai. Pēc ilgas diskutēšanas vakaru noslēdzam tomēr Eduardo mājās, laižot garām šo iespēju, nu nekas, nākamgad

Lāsma, Guna, Alīna UN Ieva,Vineta un Anete.

Mostamies pulksten vienpadsmitos no rīta, kad mūsu guļamistabas durvīs parādās Vinetas galva un paziņo, ka jāmostas. Nu ja, mēs ar Alīnu vakar aizkavējāmies ballītē, bet mūsu mamma – Guna neatsakās no garākām miega stundām. Sataisāmies un dodamies uz tuvējo supermārketu, lai sameklētu un, cerams, iegādātos produktus, kas nepieciešami, lai pagatavotu Latvijā iecienītus ēdienus mūsu meksikāņu ģimenēm. Veikalā pat izdodas atrast Ievas meklētās bietes, tiesa gan saldētas, bet bietes. Tas nozīmē, ka biešu zupa būs. Grūtākā daļa sākās brīdī, kad meklējām Saldās Brunetes vienu no sastāvdaļām – kakao pulveri. Lai nenopirktu cūku maisā, plēsām iepakojumus vaļā, ostījām un tā. Alans tikai skatījās, smaidīja un teica “no problem”. Bet, ja runājam par to, kas Alanu visvairāk uzrunāja un sajūsmināja iepirkšanās laikā, tā visnotaļ bija mūsu taktika, kā noteikt produktu kvalitāti, proti, ostīšana. Pēc šī fakta konstatēšanas, ka mēs ostam teju vai katru pārtikas produktu, viņš dodoties cauri veikalam, ošņāja visu – sākot no vakūmā iepakotiem ēdieniem un beidzot ar koferiem, katru reizi dodot vērtējumu – labs vai nē. Pēc iepirkšanās Alans mūs aizveda uz vienu no Tlaxcalas baznīcām, kas bija brīnumskaista. Tad, pēc mūsu lūguma, viņš savu mašīnu apstādināja vietā, kur var labi redzēt slaveno vulkānu Popo (tā viņu sauc paši meksikāņi, lai nevajadzētu to dēvēt pilnā nosaukumā), tad aizveda uz kapelu, tik maziņu kā dūre, kurā varēja savā līdzpaņemtajā plastmasas pudelē ietecināt svētūdeni. Garšīgs, bet no citiem buriniekiem dabūjām dzirdēt, ka negaršoja viss. Turpat pie kapelas mēs ar Ievu uzrīkojām mazu fotosesiju policijas mašīnā. Atgriežoties mājās, sākam gatavot mūsu paredzētos ēdienus – biešu zupu, kartupeļu pankūkas, siera salātus un “saldo bruneti”. Siera salāti sanāca pārāk sālīti, pankūkas ļoti baltas, brunetei bija skābuma piegarša, bietes negribēja vārīties, bet ņemot vērā, kādi produkti bija pieejami veikalā, sanāca labi. Viņiem garšoja. Jaunākais brālis bija pat ieinteresēts savā īpašumā iegūt kartupeļu pankūku recepti. Pēc sātīgajām vakariņām uztaisījām kakao, rādījām youtubē video par Latviju, un Gunas virsvadībā tika parādīti tādi latviešu danči kā “cūka griķos” un “tūdaliņ, tāgadiņ”. Pēc tam vieni otriem mācījām savai tautai raksturīgās spēles.

Lienes, Kintijas, Toma un Elvja brīvā diena sākās vēlā pēcpusdienā, tik vēlā, ka mūsu ģimene it kā neuzkrītoši uzdeva jautājumu, cikos Latvijā ir pieņemts ēst brokastis. Pārliecinoši samelojām, ka parasti ceļamies desmitos no rīta, un pēc tam savā starpā konstatējām, ka tā nekad nenotiek, kur nu vēl, ja tas ir rīts pēc ballītes… Brīvo dienu nolēmām izmantot lietderīgi un izmazgāt drēbes. Kā liels atvieglojums nāca fakts, ka ģimenes īpašumā ir ne tikai bruņurupucis, bet arī veļasmašīna. Sašķirojam drēbes pēc krāsām un kāpjam uz jumta- tieši tā, veļasmašīna atrodas uz mājas jumta..viss normāli. Pirms drēbju mazgāšanas tiek izmazgāta pati veļasmašīna un paiet vēl 20min, kamēr tā ir sagatavota darbam. Meksikā pilnīgi viss notiek lēni un nesteidzīgi, esam pie tā jau pieraduši. Galu galā drēbes ir tīras un izžūst 15 minūšu laikā. Meksikāņu ēdieni bija nolikuši Tomu pie vietas un lika brīvo dienu pavadīt gultā. Tikmēr mēs pārējie devāmies satikt dažas Buru meitenes, izgājām pastaigā pa pilsētu un netīšām nonācām BurgerKing’ā… Skaidrs, ka neviens no pādevējiem nerunā angliski, tik ļoti nerunā, ka pat vārds “kečups” ir absolūti nesaprotams. Ar diezgan lielām pūlēm galu galā panācām sev vēlamo- tikām pie burgeriem. Secinājumi salīdzinot ar ierasto McDonaldu- te viss ir daudz lielāks un garšo kā mājās gatavots. Laimīgi pieēdušies devāmies mājās uz vakariņām (jā, mēs slikti saplānojām savu brīvo laiku), noskatījāmies deju video, lai iedvesmotos rītdienas koncertam un devāmies pie miera. Toms visu dienu gulēja.

Mairis un ko

Diena sākās ar to, ka pēc smaga iepriekšējā vakara klubā, es un Mikus pamodāmies pulkstens 10:00 no uzmācīgajām Repšes biedru skaņām, kas ik rītu brauc gar mūsu māju ar skaļi ieslēgtu melodiju, kas atgādina par seriālu X-Files, vai par Repšes izskatu. Bet neskatoties uz visu to, mūsu dienas plāns bija zināms – mēs dodamies uz peldbaseinu, bet kur un kā mēs tur nokļūsim, mums nav ne jausmas. Pie brokastu galda tiek uzzināts pilnīgāks dienas plāns- proti, pie Eduardo mēs satiksimies ar Betiju- Helvija un Laurīša meksikas mammu, un kopā turp arī dosimies. Plāns tā arī notiek, līdz brīdim, kad mums autobusā paziņo, ka satiksim vēl kādu draudzeni vārdā Lupida, kas mūs visus tālāk aizvedīs ar auto…ieraugot auto pirmajā brīdī mēs visi smejamies, jo mēs esam septiņi cilvēki, bet auto ir mazā paveida, tā teikt, pat pieci cilvēki tur nejūtas ērti. Neskatoties uz to, jau pēc piecām minūtēm esam visi salīduši iekšā, vēl pēc 10 minūtēm esam klāt pie baseina teritorijas – skats iespadīgs, milzīgi akmens mūrējumi, gluži kā cietoksnis. Ieeja kūrortā mums katram izmaksāja 50 peso, par visu dienu. Dodoties iekšā var redzēt, ka nav aizmirsts arī par mazajiem meksikāņiem, jo slīdkalniņi, šūpoles un citas atrakcijas aizņem pusi no visas teritorijas, kas būs iemesls nelielai aizkavei, kad iesim ārā no teritorijas, jo es ar Helviju izdomājam pašļūkāt pa slīdkalniņiem. Dodoties tālāk, mēs beidzot redzam baseinu, pēc pirmā baseina jau nākamo, pēc nākamā vēlvienu, līdz beidzot esam ģērbtuvēs. Iekšā baseinā var tikt tikai izmazgājot galvu, bet lai saprastu, ka tas ir obligāti vajadzīgs, mums bija nepieciešamas vesalas piecas minūtes. Izvēlamies peldēt baseinā, kas atrodas iekštelpās, jo mūsu meksikāņi apgalvo, ka tas esot siltāks, kas mūs attiecīgi iepriecināja šajā aukstajā dienā. Par baseinu – baseins ir kā parasts baseins Latvijā, vienīgā atšķirība ir tāda, ka baseins ir vismaz 2x lielāks, kādu esam jebkad redzējuši Latvijā. Patīkamais pārsteigums bija tāds, ka baseins nebija būvēts pēc meksikāņu mazā auguma standartiem un mēs varējam arī papeldēt dziļāk zem ūdens. Pēc baseina tika domāts par tādu vajadzību, kā ēšana, protams, mēs bijām orģināli un devāmies paēst uz KFC, kas kā vienmēr garšoja labāk nekā McDonalds. Pēc iestiprināšanās bija laiks iedzert pilsētas centra bārā, es ar Helviju iepirkām Indio alu, bet Mikusam iepriekšējā nakts ir bijusi par smagu un viņam nākas atteikties no alus, tā vietā Mikus un Lauris tiek pie ceptām cūku ādiņām. Pēc iztukšotā alus, mums ir laiks visiem atvadīties un mēs sadalāmies pa mājām, lai sagaidītu nākamo dienu!

Elīna&co Mūsu dienas plānā bija baseins par kuru iepriekšējā vakarā nebija ne šaubu. No rīta domas bija mainījušās un baseins bija pēdējā lieta, ko todien gribējām. Mūsu “Mamma”, kura kā izrādās ir mūsu vienaudze, ieradās ar lielu nokavēšanos. Un pirmā doma, kas mūs visas vienoja bija brokastis, lai gan pulkstenis bija jau 13:00. Un šķiet brokastis/pusdienas bija labākā dienas daļa. Vafeles, salāti, milzīgas sulas glāzes un augļi bija noklājuši visu galdu. Tā tik bija laimes sajūta, nerunājot par garšu! Bildes izteiks vairāk nekā šī rindkopa. Tālāk devāmies uz Pueblu, kur pa ceļam apbrīnojām aktīvo vulkānu un pakratījāmies pa dažām bedrēm. Braucot garām milzīgiem veikaliem sākām domāt, kur dodamies mēs? Wow, esam klāt un redzam veikalu, kurš izskatās kā visi Latvijas lielveikali kopā. Ilgi nedomājot noparkojam mašīnu un cerību pilnas metamies iekarot veikalu. Guess, Armani, Swarovski, Tommy Hilfinger veikalu klāsts mūs pamatīgi šokē, bet “Mamma” par to tikai pasmejas. Viss ir plašs un pārskatāms, un mierina fakts, ka tā ir tikai veikala pirmā daļa. Ejot tālāk mūs pretī sagaida krāšņa strūklaka un tā nebija vienīgā. Tur arī redzam dažus veikalus, kuri priecē mūs arī Latvijā. Mielojam acis un ķemmējam veikalu pēc veikala. Jūtams spēka izsīkums, tāpēc to atjaunojam ar karameļu dzērienu iekš Starbuck. Ņamnamnam…..

Un te dažas bildes:

Meksikāņu veļas mašīnas apmācības

Dana priecīga priecīga

Gardās pusdienas

Mūsu pusdienu mačo

Edīte bauda puļķi