Buras meksikā

Trešais rīts visnotaļ jaukajā Abasolo pilsētiņā iesākās ar diezgan “zīdainu” pašsajūtu un ar tequilas ballīti iepriekšējā vakarā tam noteikti nav nekāda sakara, norakstīsim to uz aklimatizāciju…punkts. Tālāk jau viss kā pēc saraksta, satikšanās vestibilā, saskaitīšanās, neliela pastaiga, brokastis. Izrakstoties no viesnīcas, secinam, ka pirms mums te noteikti ir bijuši mūsu “lielā brāļa” pilsoņi, jo jānodod gan dvieļi, gan TV pults.

Abasolo noteikti var piedēvēt maģiskas pilsētiņas statusu, jo tik vienkārši tā mūs negrib atlaist. Sasēduši autobusā, maģiskas melodijas pavadībā, kuru rada blakus esošā krustojumā, satiksmi regulējošā policista svilpe, kādu stundu gaidam Eduardo, kurš nezināmu iemeslu vadīts ir aizklīdis tikai viņam zināmā virzienā. A ko…”Life is life, na-nā, nā-na-na…..” Kad beidzot izkustamies no vietas, braucot pa šaurajām pilsētas ieliņām (ticiet man, ar autobusu tā ir filigrāna padarīšana), tiek uzskatāmi nodemonstrēts, kādam ir jābūt policistam…bez problēmām tiek nolekts no mocīša un paregulēta satiksme, lai mūsu autobusam ir ērtāka izbraukšana cauri palielas istabas izmēram līdzīgam krustojumam.

Sakām ardievas Abasolo un pēc aptuveni stundu gara brauciena piestājam pie kaut kādām piramīdām, kuras kādu labu laiku atpakaļ tapa izraktas no zemes dzīlēm. Mēs gan skeptiska tauta būdama, nedaudz apšaubam to autentiskumu, jo pārāk jau skaisti viss saglabājies un laika zobs lāga nav paveicis nekādu postījumu. Nu nez, mums katrā ziņā lielāku sajūsmu izraisa divi “koijoti”, kuri visu pastaigas laiku ir kopā ar mums un skaļu ovāciju pavadīti, lepni demonstrē savas, spējas uzrāpties jebkura stāvuma akmens sienā. Katrā ziņā forši jau ir, bet tā kā ir solīts, ka vēlāk apskatīsim otrās lielākās piramīdas, laikam ka pasaulē, tad naski ieraušamies autobusā un dodamies ceļā.

Brīdi vēlāk Eduardo nāk klajā ar piedāvājumu, neapmeklēt lielās piramīdas šodien, tā kā būs jau ļoti vēls (kurš gan tur rīta pusē kavējās…?!?!?), bet pārcelt šo braucienu uz piektdienu, kas gan atņemtu laiku Akapulko apmeklējumam. Nepiekrītam šim piedāvājumam un dodamies lielo piramīdu virzienā. Tad atkal autobuss, atkal neērta grozīšanās krēslos, mēģinot atrast ērtāku pozu ceļa turpinājumam. Pēc brīža Eduardo atzīst, ka šodien , it kā netīšām, ir aizmirsis par pusdienām (es tak teicu, ka esam skeptiska tauta un uzreiz visam neticam), tāpēc piestājam ceļmalas veikaliņā, izpērkam pusi veikala satura, salaužam kasi un laižam tālāk. Turpinājumā Meksikas laikapstākļi uzgriež ja ne muguru, tad diezgan agresīvi pagriež kreiso sānu…aiz loga visu laiku līst un sajūta diezgan padrūma, bet tad, kā kaila sieviete nupat pubertāti piedzīvojušam jauneklim, parādās iespaidīga ainava ar dziļu aizu, turpat aiz autobusa loga, kas Toma un Lienes sajūsmas izsaucienu pavadīta seko mums pāris km garumā. Kamēr šo rindu autors, beidzot bija atradis daudzmaz ērtu pozu miega procesa baudīšanai, Edīte ar Eduardo vēl reizes 3646 reizes risina jautājumu, ar nosaukumu “Braucam uz piramīdām vai nebraucam, braucam, nebraucam, braucam, nebraucam……..”, galu beigās tiek nolemts par piramīdu apmeklējuma atcelšanu, kas man personīgi bija liels pārsteigums, jo cītīgi vēroju apkārtni un centos ieraudzīt, ko līdzīgu piramīdām, jo esot tak ļoti, ļoti lielas…. Tā, ka savelku skumjo, šarpeja šķirnes ģīmi, vēlreiz uzdziedu “Life is life, na-nā, nā-na-na….”, iekārtojos tā ērtak un viss….

Tad, kad solīto vēl divu braukšanas stundu vietā, uz beigām jau tuvojās trešā stunda, slodzi neiztur arī Burix grupas jaunieši….uzgriež mūziku tā paskaļāk un dzied līdzi. Tā šī kora pavadībā iebraucam Tlaxcalā. Aiz loga jau tumšs, līst lietus, mums vēl neliela sapulce ar nākamās dienas uzstādījumiem un razkladu par dejojamām dejām. Tālāk jau atkalsatikšanās ar saviem laipnajiem izmitinātājiem, došanās katram savā virzienā, vakariņas un….un buenas noches

Mēs un tekila

Dodamies uz piramīdām

Kopbilde

Piramīdas