Buras meksikā

Diena sākās ar nakti autobusā – reti kurš var teikt, ka ir gulējis, nerunājot par miegu un izgulēšanos. Un vispār- nemitīgā stāšanās tikai čakarēja visu pasākumu, jo kuram gan naktī vajag 4 reizes uz tualeti? Iebraukšana Abasolo pilsētā agrā rītā šķita diezgan murgaina, jo kā vienmēr, nekas nenotiek ātri, taču kā plāksteris bija patiesi jauka viesnīciņa pašā pilsētas centrā pie pašas skatuves. Pat nelaimīgi velkoties ar čemodāniem no busa uz viesnīcu, nevarējām neapbrīnot šīs pilsētas īpašo rotu- visvisādi apgrieztus kokus un krūmus, kas radīja pat mistisku noskaņu. Un pa vidu vēl nereāli izstīdzējušas palmas – džungļi pilsētas centrā. Arī skvērā pie skatuves visi koki apcirpti kā tādas kūciņas – patiesībā skatuve un telts pirms tās maitāja visu skatu. Smieklīgi, ka skatuves siena tika nokrāsota tikai brīdi pēc mūsu ierašanās. Un vēl labi bija, ka skočs uz skatuves grīdas tika uzlīmēts tikai tai vietā, kur Edīte iebakstīja ar pirkstu, visur citur savienojuma vietas grīdā palika tādas, kādas tās bija. Visnotaļ roskanti mūsu pēdiņām- bet Meksika pati par sevi jau ir risks un KAS NERISKĒ, TAS NEDZER SHAM….TEKILU! Pa ceļam uz ēstuvi, kur mūs baros visas dienas, ko šeit Abasolo pavadīsim, mums izstāstīja leģendu par apkārt esošajiem kalniem, kas izskatās ļoti vilinoši: naktīs starp tiem varot redzēt, kā lēkā velns, tāpēc tos sauc par “lēkājošā velna” kalniem. Vēlāk, kad brīvajā laikā daži no mūsējiem bija devušies turp, paceļam kāda sieviete viņus apturējusi un pilnā nopietnībā mēģinājusi atrunāt, jo tur taču mīt pats nelabais! Neticīgos latviešus, protams, ar leģendām neiebiedēt, līdz ar to izdevās labas bildes no kalnu pakājes. Naktī būs jāskatās, vai starp tiem kalniem tiešām velns lēkās…pēc tekilas ballītes, domājams, ne tikai velni tur lēkās… Koncerts sākās ļoti stresaini, jo pusstundu pirms koncerta vienas meitenes soliņus Edītei bija jāsamāca citām. Neko darīt- kāja izvēlējas paņemt pārtraukumu koncertturnejā- cerams, ka tikai uz šo vienu konci! Bet kopumā par koncertu jāsaka, ka publika bija atturīgāka par skolnieku pūļiem, taču reaģēja dzīvi- kopš Korejas nebija dzirdēts “Maskas” sākumā “Āāāhhhh!”. Un nekad nebija pieredzēts, kad koncerts var tikt pārtraukts kaut kādu netehnisku apstākļu dēl, kā tas bijis Meksikā jau iepriekš (elektrības pazušana, aparatūras vada izraušana). Šoreiz tas notika baznīcas sakarā: šajā pilsētiņā katru svētdienu pl.20.00 viss uz 15 sekundēm apstājas. Tā tas notika “Duriku” dejas laikā, kad mūziku izslēdza, visi skatītāji piecēlās kājās, pagrieza skatuvei muguru un baznīcas virzienā meta krustus. Labi, ka mēs bijām par to pabrīdināti, vienīgi Juris neko nezināja un izbrīnīts vēroja pasākumu ar nojausmu, ka varbūt ieradies kāds VIP (PREZIDENTS VAI PĀVESTS). Ar sajūsmu no skatītāju puses tika uzņemts puišu dejas turpinājums, kas ļoti atbilstoši situācijai sākās ar skatīšanos pulksteņos… Smaids no Eduardo sejas neizdzisa visa koncerta garumā! Tā kā mums viesnīcā noteica, ka pēc pl.11 vakarā trokšņot nedrīkst, tad kopīgo uzdāvinātās tekilas party atcēlām, taču tāpat jau vakaru pavadījām terasē (tā vien šķiet, ka klusu, jo neviens pat neaizrādīja). Jādomā, ka nākamajā dienā pēc tekilas rūpnīcas apmeklējuma party tomēr terasē notiks! Baznīca pie pašas viesnīcas var šķist romantiski un visvisādā veidā bonuss, bet ja baznīcā ir vairāki lieli un mazi zvani, kas četrreiz stundā atgādina, ka vēl 15 min no tavas dzīves ir nodzīvotas, tad to var uztvert arī diezgan depresīvi. Tāpat arī neliekas neko forši, kad pēc tīri piepildītas pasākumiem nakts, lielie baznīcas zvani sāk zvanīt pl.7.00. Ja vēl mazos zvanus var iemācīties noignorēt, tad lielie skan līdz sirds dziļumiem.

Fočējamies pie apaļā koka

Ceļš uz pusdienām ar lecošā velna kalnu fonā. Gribētos tur uzkāpt.

Edīte beidzot tikusi pie zaļās mērcītes!

Mammas var būt mierīgas. Baro mūs labi

Tā izskatās mūsu viesnīca

Sapulce uz jumta terases

Tā izskatās mūsu skatuve

Pastaigā